Aspazijas dzejoļu krājums „Dvēseles ceļojums” nāca klajā 1933. gadā. Kopš iepriekšējā krājuma „Asteru laikā” izdošanas bija pagājuši 5 gadi un daudz kas bija mainījies viņas dzīvē. 1929. gadā mira Rainis, un nu Aspazija bija zaudējusi viņu pavisam. Tas dzejniecei bija ļoti traģisks dzīves posms. Tomēr 1931. gadā Aspazija savā dienasgrāmatā ierakstīja Raiņa vārdiem:
„Lai ir grūt, vajag spēt
Stipram būt - uzvarēt.”
Tāds bija viņu kopējais vadmotīvs, kas no jauna iedvesa dzejniecei spēkus turpināt darbu. Viņa Rainim piedeva visus pāri darījumus un turēja atmiņas par viņu kā sev visdārgāko piemiņu.
„Dvēseles ceļojums” turpina „Asteru laikā” aizsākto filosofiskās apceres dzeju. Tas ietver sevī pārdomas par cilvēka dzīves būtību, arī dzejnieka būtību:
„Bez gala mīlēt, un bez gala nīdēt –
Ir abas, viņā sietas pretības,
Uz kā viņš acis met, tas iesāk spīdēt,
Un, ko viņš skar, tas tūdaļ aizdegas,
(..)
Tam visas dziļās dzelmes radniecīgas,
Tam katra puķīte acuraugs,
Un viņā aiztrīs visas sāpju stīgas,
Ikvienam cietējam viņš tuvs un draugs,”
(„Dzejnieka būtība”)…
