Tāpat kā var sablīvēt un retināt gaisu, tāpat var satuvināt un attālināt daļiņas arī šķidrumā un cietvielā. Tas ar acīm nav redzams, bet ir dzirdams. Par skaņas izplatīšanos cietvielā mūs labi pārliecina eksperiments ar ūdens cauruļu sistēmu mājās. Ja kāds dauza pa savu radiatoru, to dzird visā mājā.
Kā mēs dzirdam?
Skaņu mēs uztveram ar ausi. Skaņas vilnis nonāk vidusausī un iesvārsta bungplēvīti, kas kustina āmuriņu, kas kā bundzinieks sit pa laktiņu taktī ar gaisa svārstībām. Pastiprinātais signāls ierosina auss nervu un mūsu smadzenēs nonāk jau kā elektrisks signāls, kas izsauc skaņas sajūtu. Taču iekšējā ausī var nonākt arī svārstības pa kauliem. Pamēģiniet "griezt" zobus vai paklakšķināt ar mēli aizvērtā mutē. Vai arī pabungājiet ar pirkstu viegli pa savu galvu. Jūs to tulīt dzirdēsiet. Skaņa pa kauliem nonāk iekšējā ausī. To izmanto, lai radītu dzirdes aparātu tiem, kam ir traumēta vidusauss.
Kad cilvēks dzird savus iekšējos trokšņus
Auss ir viens no lieliskākajiem pašregulējošiem pastiprinātājiem. Pastiprinājums automātiski piemērojass trokšņu līmenim. Dienā auss pastiprina vāji, naktī stipri. Noteiktos apstākļos pastiprinājums var būt tik liels, ka cilvēks var dzirdēt sava ķermeņa trokšņus, piemēram, asins plūšanu kakla asinsvados. Ja pastriprinājums vairs pats no sevis neregulējas, tad tāds cilvēks dzird nepārtraukti trokšņus - svešus dienā un sava ķermeņa trokšņus naktī.…
Skaņa ir mehāniskās enerģijas pārvietošanās vielā. Skaņu apraksta dažādi fizikāli lielumi, kā piemēram, frekvence, viļņa garums, amplitūda, periods, skaņas ātrums utt. Skaņa neizplatās vakuumā. Skaņas vienmēr ir ap mums, kaut dažreiz tās pat neievērojam: cilvēku sarunāšanās, putnu vīterošana, koku lapu čaboņa vējā, ūdens šalkas, automobīļu motora troksnis. Dzirdot skaņu parasti raugāmies, no kurienes tā nāk un, kas to rada. Katrai skaņai ir savs skaņas avots. Skaņu izraisa kustība.
