„Audzināšanas dvēsele ir audzinātājs pats. Viss atkarīgs no tā, nevis ko tu rādi un māci, bet kāds tu pats esi, tur ir viss audzināšanas noslēpums.”
(Apsīšu Jēkabs)
Es pilnīgi piekrītu šim izteicienam. Pirmām kārtām audzinātājam jābūt pašam audzinātam un apveltītam ar labām rakstura īpašībām un manierēm, lai kalpotu par paraugu bērniem. Labam audzinātājam nepārtraukti ir jāpilnveido sevi. Tas ir darbs, kur regulāri jāpapildina ne tikai zināšanas, bet arī jāmācās pielāgot savas rakstura īpašības katram bērnam individuāli. Manuprāt, audzināšana ne tikai paplašina katra redzesloku un sniedz zināšanas, bet arī atklāj slēptos talantus un dotības, palīdz iekļauties sabiedrībā, paust savu viedokli, veicināt pasaules labklājību un pārvarēt sliktās rakstura īpašības, aizstājot tās ar tikumiskām, mainot dzīves vērtību prioritāti, tādējādi arī notiek jaunās personības formējums. Respektīvi, audzinātājs ir tas, kurš liek pamatus katra turpmākajai dzīves attīstībai, un tās kvalitāte galvenokārt ir atkarīga no audzināšanas metodikas efektivitātes. Audzēkņi, dzīvojot audzinātāja klātbūtnē, tēlaini sakot, pie viņa zināšanām aizdedz savu dzīves sveci.
…
