Pašā cilvēces sākotnējā posmā labais un ļaunais tika uzskatīti kā dabas vienības parādības. Dabā arī valda gan ļaunie, gan labie spēki. Man liekas, ka pats cilvēks pēc savas dabas ir gan ļauns, gan labs, cilvēkā valda abu šo spēku traktējums. Galvenais ir uzvarēt ļaunumu un nedot iespēju attīstīties ļaunumam pasaulē.
Visi cilvēki sastopas ar viedokli, ka gaisma – labais, tumsa – ļaunais, balts – labs, melns - slikts. Labajam un ļaunajam ir jābūt mijiedarbībā vienam ar otru, lai tumsā neaizbēgtu labais, bet gaismā atpazītu ļauno un neļautu tam izplesties. Starp ļaunumam un labumam ir liela atsķirība – ļaunums nav mūžīgs. Ļaunais ir tas, kurš paliek pāri tad, kad ir paņemts viss labais. Labais ir tas, kas vieno ļaunuma šķirto pasauli, cenšas izlabot tās pārestības, ko nodarījis ļaunais.…
