Skalbes pasakas caurstrāvo mīlestība pret zemi. Tiek norādīts, ka tā ir jāciena un tā ir vienlīdz svarīga, cik cilvēki. „Aprokat mani zemē un uzsējat zāli virsū. Es gribu atdzimt no viņas velēnām.” Zeme tiek uzskatīta par šķīstu un varenu, ko nebūs cilvēkam apgānīt.
K. Skalbe savās pasakās parāda pats savu būtību, dziļākās alkas un vēlmes, kuras lieliski ataino pasaku varoņi. Viņš vēlējās radīt jaunu pasauli, atstājot veco nebūtībā, jo viņa dzīve viņu žņaudza nost – vismaz šādi viņš bija apgalvojis kādam savam dzīves gaitu līdzbiedram. Tieši pasakas bija šī brīnišķīgā iespēja pastāstīt citiem par savām domām un idejām.
„Patiesības atziņa, dzīves atziņa emocionālā, tēlainā izteiksmē – lūk, K.Skalbes mākslas atslēga,” reiz par pasaku autoru ir teicis Jāzeps Osmanis.
…
