Vārds “filosofija” ir sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Filosofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Vienu no tās pamatprincipiem izteicis Platona skolotājs - Sokrats: “Es zinu, ka neko nezinu”. Tas ir pamats, lai domāšanā virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā.
Vēsture liecina, ka visdažādākajos sabiedrības slāņos vienmēr bijuši centieni ne tikai prasmīgi risināt aktuālus praktiskās dzīves jautājumus, bet ar tiem arī ierobežot cilvēka interešu loku: netērēt laiku dzīves jēgas un ideālu meklējumiem, filozofēšanai, garīgai dzīvei, izmantot katru brīdi kāda praktiska labuma gūšanai. Tādējādi dzīšanās pēc materiālās labklājības un komforta sāk aizēnot visu pārējo, arī to, kādiem līdzekļiem šī labklājība un komforts tiek sasniegti.
Vēsture vienlaikus atklāj arī otru, gluži pretēju tendenci – proti, negaistošu, uz laiku pieklusināmu, tomēr neapslāpējamu tieksmi pacelties pāri instinktu un atziņu līmenim, nemitīgi izkopjot cilvēcisko cilvēkā – gan mākslas, gan zinātnes jomās, gan reliģijā un filosofijā -, meklējot garīgos orientierus, pilnveidojot un pārvērtējot ideālus un esošos priekšstatus.…
