Kultūras pieprasījums un piedāvājums

Es teiktu, ka pirmā patērētājsabiedrības pazīme ir lielo tirdzniecības centru atvēršana. Doma liekas ideāla – vari aiziet nopirkt drēbes, pēc tam ar draudzenēm pasēdēt kafejnīcā, kur var arī uzlādēt telefonus, tur pat netālu ir kino zāle vai bērnu laukumiņš, netālu ir labierīcības. Tas ir ideāls plāns, pat varu teikt slazds, kā ‘’ievilkt’’ cilvēku veikalā uz vairākām stundām, pēc tam lai pircējs brīnās ‘’kur pazuda mana nauda?’’’. Pircējs praktiski var dzīvot šajā tirdzniecības centrā, ja vien maksā par pakalpojumiem. Šie tirdzniecības centri ir domāti, lai pircējs ir spiests iet garām citiem veikalu skatlogiem un atturēt sevi no redzētās lietas pirkšanas. Lai arī tirdzniecības centri ir ļoti ērti, tomēr viņi izmanto cilvēku vājības, lai iegūtu vairāk naudas un cilvēki vairāk pirktu mantas, kas viņiem patiesībā nav vajadzīgas.
Sociālie tīkli iepriekš bija domāti, lai sarakstītos ar draugiem, apspriestu jaunākās ziņas. Šobrīd aizvien vairāk un vairāk sociālos tīklos parādās dažādas reklāmas drēbēm, aksesuāriem. Kompānijas maksā milzīgas summas, lai ‘’bāztu’’ sejā savas reklāmas starp cilvēku Instagram fotogrāfijām vai diskusijām Facebook vietnē. Kā arī kompānijas maksā slavenām interneta personām, lai tie reklamē viņu produktus savā profilā ar miljoniem sekotāju. Mūsdienās mēs pavadām daudz laika sociālajos tīklos, tāpēc tas liekas normāli, ka kompānijas meklē tur savus nākotnes patērētājus. Tomēr, arī spriežot pēc pieredzes, sanāk iegādāties lietas, kuras patiesi netiek lietotas vai ļoti ātri sabojājas. Dažkārt tās lētās lietas, kas tiek pasūtītas no interneta, patiesi ir nekvalitatīvas, un ja tas notiek ar citiem cilvēkiem, tad tas rada lieku piesārņojumu.
…