Savas grāmatas pirmā nodaļa, kura saucas " Vai vēstures zinātne var pareģot? " Roberts Vipers pauž savu attieksmi pret vēsturi kā pret nākotnes pareģošanas līdzekli. Pēc viņa vārdiem, vēsturnieks, kurš mēģina pareģot nākotni, pirmkārt, pieviļ pats sevi - vinš vai nu vienkārši projicē neskaidras nākotnes gleznas, vai nu savas nojautas un vēlmes. Šeit kā piemēru R. Vipers min vācu sociologu Verneru Zombartu, kurš kritizē vēsturniekus, kuri savā daiļradā mēģināja pareģot kaut kādus nākotnes notikumus (Tokvils, Smollers, Marks ), kuru "pareģojumi" bija balstīti uz loģiskiem secinājumiem, bet tomēr ne vienam no tiem nebija lemts piepildīties. Autors brīdina, ka, ja pat varētu paredzēt katra sastāvelementa darbību, tik un tā nejaušības faktors nospēlēs šajā procesā vienu no lielākajām lomām, piemēram, atsevišķu personību uzstāšanās un viņu liktenis. (kā piemēru R. Vipers min pirmā pasaules kara atsevišķus notikumus un faktorus, dažu personu darbību un, protams, Krievijas revolūciju. Visu šo notikumus kopums radikāli izmainīja kara gaitu. )…
