Hēgelis izmantoja svarīgāko senās pasaules jauno laiku filozofisko sistēmu un dabas zinātņu secinājumus, lai izstrādātu savas mācības pamatprincipus. Pētot un apkopojot iepriekš pastāvošo sistēmu filozofiskās domas, viņš kritiski attīstīja savu sistēmu, kuru sauc par hēgelismu, vienlaikus skaidrojot Volfa, Spinoza, Leibnica, Kanta, Rihtes un Šellinga filozofisko uzskatu elementus.
Hēgeļa filozofija var tikt dēvēta par maksimāli racionalizētu un loģiskotu objektīvo ideālismu. Visa būtiskā pamatā ir domāšanas likumi, tas ir, loģikas pamatlikumi, taču Hēgelis neizmantoja formālo loģiku, bet gan loģiku, kura atbilst dialektikai – dialektisko loģiku. Uz jautājumu, no kurienes ir radušie šie likumi, Hēgelis atbild vienkārši – “Tās ir Dieva domas pirms pasaules radīšanas. Loģika ir Dieva attēlojums – kāds viņš ir savā mūžīgā būtībā līdz pasaules un kaut kāda beigu gara radīšanai” .
Pēc Hēgeļa uzskatiem, materiālisms ir nesakārtots beztiesisks virziens.
Pašu filozofijas sistēmu Hēgelis ir iedalījis trīs daļās:
1)loģikas zinātne;
2)dabas filozofija;
3)gara filozofija.…
