20. gadsimta sākumā veidojās daudzas revolucionārās kustības. Lielākā revolūcija notika Krievijā. Sakāve krievu - japāņu karā, neatrisinātais zemes jautājums, strādnieku nežēlīgā ekspluatācija un viņu beztiesīgais stāvoklis, asas nacionālās pretrunas, feodālo palieku saglabāšanās un, galvenais, cara neierobežotā vara sekmēja revolūcijas sākumu. Kaut gan no ārpuses Krievijas impērija likās ne tikai liela, bet arī varena, 1905. gada notikumi šo ilūziju satricināja pašos pamatos. Revolūcija izvērtās plaša un dziļa, sevišķi Baltijas guberņās. Iemesls šai tautas vienotībai bija tās pašas neatrisinātās problēmas, kas tagad kļuva svarīgas, izvirzījās priekšplānā. Latvieši arvien sāpīgāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešiem trūka ne tikai politiskās brīvības un biedrošanās brīvības, bet arī preses brīvības un ticības brīvības. Par visu vairāk tauta tomēr sajuta pārkrievošanas spaidus un latviešu valodas degradēšanu. Skolās latviešu valoda bija aizliegta un pārvaldes darbā pieņēma tikai krievus, kamēr latvieši ar līdzvērtīgu izglītību bija spiesti izceļot uz Krieviju.…
