Dzīves un kultūras pretrunās, kad cilvēku pārņem dziļas neuzticības reakcija pret valdošām kultūras vērtībām ir radies kinisms. Kiniķi cīnījās ar baudkāri cilvēkā un prasīja to iznīcināt. Tāpēc, ka viņi bija pārliecināti, ka ārpasaules objekts, ierosinādams cilvēka baudkāri, valda pār cilvēku, un tā cilvēks zaudē savu iekšējo brīvību. Tāpēc, lai saglabātu iekšējo brīvību un to laimes izjūtu, ko sniedz šī brīvība, kiniķi atteicās arī no pašās baudas, jo neredzēja brīvības iespējamību baudā. Tāds ir arī parastais uzskats par baudu. Tāpēc tos, kas nododas baudai, parasti apzīmē par „baudas vergiem”, kaislību vergiem, nebrīviem cilvēkiem u.tml. No tā rodas tālākais secinājums, ka bauda ir ļaunums, cilvēku samaitātāja un pat grēks. Verdziska padošanās baudkārei ir tiešam bīstama un postoša. Tas nenoliedzami. Un tomēr baudas slāpes nevar iznīcināt cilvēkā. Cilvēks grib ne tikai strādāt, mācīties un cīnīties, bet arī, kā saka „baudīt dzīvi”. Ja viņš to nespēj vismaz jaunībā un spēka gados, tad rodas milzīga neapmierinātība un dzīve sāk likties pat bezjēdzīga. Vismaz tiem, kuriem iekšējā prasība pēc baudas un tieksmes lielāka.
Tāpēc rodas problēma: vai tiešām arī baudā cilvēks nevar saglabāt brīvību? Vai cilvēks nevar atbrīvoties no baudas objekta un baudkāres varas pār sevi, neatradot pašu baudu? Kiniķi domāja, ka nevar. …
