Padomju skolotāja galvenais mērķis bija ieaudzināt disciplīnu. Tas tika panākts, izmantojot sodīšanas metodes, ja skolēns ir izdarījis kaut ko pretēju skolotāja iecerētajam (Bleiere 2013). Ja pedagogs nespēja izpildīt savu uzdevumu, tad tas tika uzskatīts par būtisku trūkumu skolotāja darbā. Pedagoga personība bija stingra un ierobežota. Morāles principi nepastāvēja, t.i., ētikai, estētikai un vērtībām uzmanība netika pievērsta. Centrā bija Padomju Krievijas vēsture ar no tās izrietošajiem komunisma principiem. Viss bija vienots un vienāds. Pedagogs nedrīkstēja dalīties ar savu viedokli, izrādīt entuziasmu pret pasniegto, veidot ciešas attiecības ar skolēniem, jo viss bija saistīts par padomju varas propagandu. Pēc Otrā pasaules kara pedagogam vairs netika piešķirta dvēsele. Uz to vairāk raudzījās kā uz mehāniski ieprogrammētu būtni. Inese Matisāne savā rakstā Laikmets un personība izglītībā pauž, ka “skolotājs nedrīkst kļūt par ierēdni, bet skola – par iekalšanas mašinēriju. Mainās laiki, bet pedagogu ētika – pāri visam” (https://lvportals.lv/viedokli). …
