-
Cilvēks - mikro/makrokosmoss
Jā, cilvēks ir sīks puteklītis uz Visuma fona, tomēr tā rīcība rada globālas sekas. Un šeit ir svarīgi, cik daudz ir šo cilvēku, kuri spēj paskatīties uz sevi no malas un novērst tās postošās sekas, kuras rodas no nepārdomātām darbībām, mēģinot dzīties pakaļ tam, kam ir tikai laicīga vērtība-naudai, varai, lētai slavai. Kari, slimības, bads, dabas katastrofas, augsts noziedzības līmenis, epidēmijas-tas viss ir cilvēces radītais posts. Tas var būt kļūt par pasaules gala sākumu vai arī jaunas pasaules sākumu.
Cilvēks, kurš spējis savā attīstībā sākt aizdomāties un analizēt procesus sevī un ap sevi, sāk novērot savas esības saistību ar lielo Visumu. Un ielūkojoties sevī, var secināt, ka cilvēka apziņa ir bezgalīgs vienums, kuru nav iespējams izmērīt ar ierastajām mērvienībām. Tas ir kaut kas vairāk. Un šis vienums ar neredzamām saitēm saistīts ar Visumu.
…
Jau no senajiem laikiem, ja tic vēsturnieku atklājumiem, cilvēks ir raudzījies debesīs, mēģinot izprast Visuma kārtību un to, kā Visums ir radies. Cilvēce no saviem aizsākumiem mēģina atminēt mīklu, kādiem Visuma likumiem pasaules kārtība ir pakļauta, kāds spēks visu vada. Par to liecina centieni rast skaidrojumu zvaigžņu izvietojumam debesīs, mēģinājums prognozēt cilvēka un pat veselu tautu likteņus, balstoties uz izstrādātajiem horoskopiem. Mūsdienās, kad straujiem tempiem attīstās dažāda veida tehnoloģijas, cilvēce neatmet cerību beidzot pārliecināties, vai tur, ārpus planētas Zeme, pastāv vēl kāda dzīvības forma. Tikpat ietiepīgi cilvēces asākie prāti mēģina ielauzties tajā nezināmajā, ko slēpj sevī Visums, mēģina iemācīties šos procesus vadīt. Un vēl ir atklāts jautājums, vai tā ir pozitīva tendence, vai cilvēce straujiem tempiem netuvojas savai iznīcībai, ielaužoties tur, kur tai nav ļauts ielauzties.
