-
Bērna gatavība skolai
Bērns aizejot uz skolu nepazīst emocijas (prieks, bēdas) un nepauž tās atbilstoši situācijai
Lai bērns skolā justos labi un prastu vecākiem pastāstīt, ja rastos grūtības, svarīgi, lai bērns prastu atpazīt un nosaukt savas emocijas – priecīgs, bēdīgs, dusmīgs, nobijies, skumīgs, laimīgs, nokaunējies u.c. To vecāki bērnam var iemācīti ikdienā stāstot par savām emocijām un palīdzot bērnam saprast savējās.
Bērni jau īpašā sākumā izprot visu cilvēcisko emociju gammu(arī negatīvās), ja vien tās atbilstošā situācijā tiek paustas dabiskā veidā un tāpat uztvertas. (Bjūzens, 2008, 29)
6.g.v. bērns spēj arvien labāk identificēt un izprast savas un citu emocijas. Pieaug pašregulācijas spējas. 5-6 g.v spēj izlikties, lai uzturētu attiecības (Thompson & Lagattuta, 2007)
…
Prasības patstāvīgā darba izpildei: 1. Students skaidro savu personīgo viedokli par ikvienu norādīto apgalvojumu – 1 p 2. Students savu personīgo viedokli pamato balstoties uz analizētām pedagogu un psihologu atziņām par norādīto apgalvojumu – 1 p 3. Darbā tiek ievērotas prasības par pedagogu un psihologu atziņu noformēšanu (korekta atsauču noformēšana) – 1 p 4. Darbā tiek izmantotas ne mazāk kā 7 literatūras vienības, literatūras vienības tiek atspoguļotas izmantotās literatūras sarakstā – 1 p 5. Darbs tiek veidots datorrakstā, tiek veidota titullapa. 1. Izskaidrojiet un pamatojiet savu viedokli par norādītiem apgalvojumiem! 2. Norādiet pedagogu un psihologu atziņas par izvirzīto apgalvojumu! Apgalvojums Piekrītu / Nepiekrītu Studenta personīgais viedoklis par norādīto apgalvojumu Pedagogu un psihologu atziņas par norādīto apgalvojumu 1. Bērnam aizejot uz skolu nav patstāvīgi jāpieņem lēmumi. Bērns paļaujas vienīgi uz pedagogu (vai citu pieaugušo) lēmumiem un norādījumiem. Nepiekrītu Students uzskata ka gan vecākiem gan pedagogam ir jāļauj bērnam patstāvīgi pieņemt lēmumus, pat ja tie ir nepareizi, jo pēc tam bērns pats piedzīvos pieņemtā lēmuma sekas par ko viņš būs pats arī atbildīgs. Šādā veidā viņš netīši apjautis vai viņa pieņemtais lēmums bijis pareizs vai nepareizs, bērnam veidosies pieredze. A. Ādlers uzsver nepieciešamību bērnos ieaudzināt patstāvību, pacietību grūtās situācijās un dod padomu pieaugušajiem – necensties uzspiest savu gribu, netēlot autoritāti un galvenais, nepazemot bērnu. Ir ļoti svarīgi, lai bērns nepazaudē ticību saviem spēkiem. (Leimane, 1998, 7) Bērna priekš smadzenes jūs vairāk aktivizēsiet, sniedzot informāciju, nevis izsakot norādījumus, pavēles. Bērns jutīsies kā darbībā iesaistīta persona, kā arī pilnveidos savu intelektu un attīstīs savu patstāvīgo lēmumu pieņemšanas sistēmu. (Filjoza 2015, 121)
