Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %. Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Ar 1919. gada 8. decembra likumu Latvijā tika pasludināta obligāta sešgadīga pamatizglītība, kuru varēja iegūt dzimtajā valodā. Latgales skolās mācības notika latgaliešu izloksnē. Pamatskola (tautskola) bija bērniem 8 – 14 gadu vecumā un dalījās divās daļās: pirmā no 1. līdz 4. klasei, otrā – no 5. līdz 6. klasei. Pamatskolas izglītība bija bezmaksas. 30. gadu sākumā bija vairāk nekā 2000 tautskolu, kurās strādāja apmēram 8500 skolotāju. Visā Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā izdevās panākt, ka praktiski gandrīz vairs nebija lasīt un rakstīt nepratēju.
Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā. Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk. …
