Valstsvīram, uz kuru es spētu paļauties un, kuram es droši varētu uzticēties, būtu jāpiemīt trim ļoti svarīgiem ‘’faktoriem’’ jeb īpašībām. Tas būtu cilvēciskais faktors, politiskais un profesionālais faktors. Ja mūsu valsts politiķi vienmēr uzklausītu tautas viedokli, spētu izpildīt savus dotos solījumus, kuri strauji pieaug tieši pirms vēlēšanu laika, un neapsolītu to, ko nemaz nespēj izpildīt un, ja padarītu Latvijas valsti ekonomiski stabilāku, līdzīgu pārējām attīstītajām Eiropas valstīm, ar laiku pat attīstot tās ekonomisko stāvokli, būtu par paraugu visiem mūsu valsts pilsoņiem un arī nepilsoņiem, tad, es uzskatu, ka mēs dzīvotu tādā Latvijā, kurā pastāv abpusēja uzticība gan no nācijas, gan politiķu puses. Esmu secinājusi to, ka, ja vienreiz esam zaudējušu uzticību (šajā gadījumā kādam valstsvīram), tad to atjaunot ir ļoti grūti. Kādreiz Publijs Sīrs ir teicis : „Zaudēta uzticība līdzinās zaudētai dzīvībai, tā ir neatgriezeniska,” un es domāju tieši tāpat, jo uzticību atjaunot ir gandrīz vai neiespējami. Ja politiķis kādreiz jau mūs ir pievīlis, tad neviens viņam vairs nespēs noticēt, un tādā veidā uzticība būs zudusi pavisam. Es novēlu mūsu valstsvīriem būt godīgiem, cilvēcīgiem, novēlu mācēt ieviest uzticību tautas acīs, un nekad nesolīt to, ko nespēj izpildīt, un vienmēr atcerēties to, ka „Vara ir pati lipīgākā slimība pasaulē” (Remarks).…
