Jau pirmajā Medicīnas vēstures kursa nodarbībā, kuras laikā pastaigājāmies pa Vecrīgu, mums, studentiem, īsumā pastāstīja par Buboņu mēri – vissmagāko bakteriālo infekcijas slimību cilvēkam. Taču par šo slimību biju dzirdējusi jau sen, tomēr īsta izpratne par tās radīto postu un sekām, man nebija. Es sapratu, ka šī tēma ir ļoti plaša un izpētīta, bet tajā pat laikā tiek atklātas arvien jaunas vēsturiskās liecības par Buboņu mēra izcelsmi, izplatību un evolūciju. Lai arī sabiedrība mūsdienās ir mazliet piemirsusi par šādu postošu sērgu, jo, kaut arī paša mēra epidēmijas Eiropā norima, cilvēci piemeklē jaunas slimības, piemēram, tas pats COVID-19, nepārprotami ikvienā Latvijas un arī lielākajā daļā Eiropas pilsētu ir saglabājušies nospiedumi, kuru klātbūtne pastāvīgi atgādina, cik cilvēkus viegli ir ievainot, iznīcinot lielu daļas populācijas. Arī mūsdienās Buboņu mēris nekur nav pazudis, tikai tas pārsvarā izplatīts attīstības valstīs un tur, kur daudz grauzēju. Valdība un veselības iestādes mēģina kontrolēt slimības izplatību un to izskaust, taču ik palaikam uzrodas kāds saslimušais valstī, kurā jau gadus vai gadu desmitus nebija pacients ar Buboņu mēri. …
