Dzīve ir ironijas pilna, tai patīk smieties par mums, bet, manuprāt, ir svarīgi mācēt pasmieties arī par dzīvi, par tās likstām un ķibelēm. Tieši to mums māca R. Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”. Asprātīgās vārdu saspēles, tautas anekdotēm līdzīgie joki un brīžiem uzvirmojošie viegli smeldzīgi toņi ļauj pasmaidīt un smieties, bet par ko tauta smejas šodien? Vai tie ir prieka un laimes smiekli, vai ironijas smiekli? Šodien mēs varam smieties par visu: par savu vai cita muļķību, par labu joku, par to, ka kādam iet sliktāk nekā man, bet vai to vajag? Kādēļ es smejos?…
