Kārļa Skalbes pasakas ir gan latviskā tikuma iemiesotājas, gan arī cilvēcisko vērtību atspoguļotājas – to nemateriālo, grūti iemantojamo vērtību, kas dara cilvēku bagātu un laimīgu, apmirdzot cilvēka dzīvi, klusi un maigi. Kārlis Skalbe pasakās aicina krāt šīs vērtības, šo kluso gaismu savai dvēselei, pats pateikdams priekšā, kur tās atrast: gaisma nāk no dvēseles, tā staigā no sirds uz sirdi, ielīksmojot un iepriecinot: “Viņa bija gaidījusi svētku brīnuma un sapratusi, ka brīnums var nākt tikai no viņas pašas dvēseles, kura pārspēj visdziļāko tumsību ar savu debešķīgo gaismu.”…
