Mazs bērns stāvēja uz kalna skatu laukuma, un mākoņi klusējot debesīs ietina sevī dienas pēdējos starus. Viņa acis bija kā divas zvaigznes, kas iegrimušas debesīs. Bērns jutās brīvi, brīvi kā putns gaisā. Saule jau gatavojās rietēt, un tās mīļais zelta spīdums klājās pār zemi, sveicot visus savus bērnus.
"Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm," pie sevis sauca vecas koku ēnas, kas pazeminājās uz kalna. "Savu tēvuzemi vēro tā, ka lai viņas mīļā, mīļā seja, mūžam paliek tavā atmiņā."…
