Saša un Aļoša
Māmiņa atveda Sašu un Aļošu pirmo dienu bērnudārzā. Aļoša, bailīgi pieķēries māmiņai pie rokas, sauca: - mājās gribu! (lūgt palīdzību)
Saša nebaidījās, bet droši vēroja bērnus. Pie viņiem pieskrēja meitenīte un sacīja: - es tūlīt pasaukšu audzinātāju! – un aizskrēja. (izrādīt uzmundrinājumu)
Atnāca jaunākās grupas audzinātāja, sasveicinājās ar visiem, tad, jautri paskatīdamās uz abiem zēniem, teica: - Labdien, Saša un Aloša! (būt laipnam, uzrunāt vārdā ) Bet kurš no jums ir Saša un kurš Aļoša? Tūlīt uzminēšu. Aļoša droši vien ir drošākais, bet Saša aiz māmiņas slēpjas. (uzrunāt vārdā)
Sašam nāk smiekli.
-Tas jau ir Aļoša, kas slēpjas.
- Ak tas ir Aļoša, kas no manis slēpjas? Bet viņu uz paklāja gaida rotaļlietas, plauktā kluči, no kuriem var uztaisīt kuģi. (pateikt kaut ko patīkamu)
Audzinātāja bija ļoti mīļa un jautra. Ar vienu roku viņa noglāstīja Sašu, ar otru Aļošu un mudināja: (būt laipnam, izrādīt uzmundrinājumu)
- Noģērbieties nu labi ātri! Aļoša, re, tavs skapītis, bet šis, Saša, būs tavs skapītis. Šeit jūs pakārsiet savus mēteļus, uz plauktiem uzliksiet cepures, bet apakšā noliksiet zābaciņus. (Izrādīt uzmundrinājumu, uzrunāt vārdā, ievērot norādījumus) Tā to dara visi bērni. Lai jūs savus skapīšus pazītu, uzlīmēsim tiem pazīšanas zīmes. (nenovirzīties no uzdevuma)
Bērni atnesa līmi, otiņu un divas mazas papīra lapiņas.(iesaistīt visus, būt kopā) Uz vienas no tām bija uzzīmēta lidmašīna, bet uz otras zirgs. Audzinātāja Sašas skapītim pielīmēja attēlu ar lidmašīnu, bet Aļošas skapītim – attēlu ar zirdziņu.
…
