Psiholoģijā personības dinamisko īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum – attiecīgo daļu summa, atbilstība). [5., 216.]
Kas ir temperaments? Temperaments ir tās cilvēka individuālpsiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām. [6.]
Temperaments (lat. Temperamentum – pienācīgs maisījums) – cilvēka psihisko procesu un stāvokļu dinamiskais raksturojums (ātrums, ritms, intensivitāte), pastāvīga psihodinamiskā struktūra. Parasti temperaments stabilizējas pusaudžu vecumā un ietekmē raksturu un spēju attīstību, veidojot labvēlīgo vai nelabvēlīgo fonu. Raksturojot temperamentu, daudz svarīgāk ir zināt nevis reakcijas ātrumu (vai intensivitāti), bet to, kādā diapozonā šis ātrums var mainīties.
Temperaments – katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. [5., 216.]
Temperaments – svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību. [5., 216.]
Temperaments ir personības psihiskās īpašibas parādības pamats. Pie jebkura temperamenta var izkopt cilvēkā vērtības, kuras nav raksturīgas dotam temperamentam. Psiholoģiskie pētījumi un pedagoģiskā prakse liecina, ka temperaments nedaudz audzināšanas un dzīves ceļā. Temperaments arī var mainīties pašaudzināšanas ceļā. Pieaudzis cilvēks savu temperamentu arī var izminīt noteiktā virzienā. Zināms, piemēram,…
