20. gadsimta pirmajā pusē Rietumeiropā atrodami ne marksisma aizsākumi. Ne marksisms radās kā atbilde uz revolucionārā procesa neveiksmēm. Tas liek akcentu uz apziņas aprakstu un analīzi. Par marksisma ekonomisko un politisko praksi neomarksistus nodarbina marksisma filozofiskā puse. Sabiedrības pārveidē reizē ir filozofijas realizācija, jo filozofija pēc savas būtības ir vīzija uz praksi. Jaunai filozofijai ir jābūt jaunā filozofijai. Tomēr Sarels ar savu sociālisma izpratni aizvietoja marksisma racionālistisko, hēgelisko ievirzi ar antimateriāliskiem elementiem. Tiek uzsvērts, ka strādnieku kustībā masu organizācijas galvenais līdzeklis ir nevis racionālā argumentācija, bet gan mīts. Sociālisma centrā izvirzās nacionālā, morālā un psiholoģiskā atdzimšana.
20.-30. Gados Fašisms kā instinktos balstīta apziņas ievirze, kas ir atrodama visās sociālās organizācijās formās, sākot jau no civilizācijas pasākumiem. Fašisms ir vienīgā lielā politiskā ideoloģija , kas rodas 20. Gadsimta pirmajā pusē 20.-30. Gados. Fašismu ir grūti definēt kā politisko ideoloģiju, jo tas savā būtībā ir ekscentrisks, taču kopumā fašisms nav nedz sociālistisks, nedz konservatīvs- tas ir antiliberāls, antimarksistisks, antiparlamentārs. Fašisms pēc būtības ir totalitārs. …
Filozofijas vēsture ir ļoti sena, tomēr kā tāda politiskās filozofija un politikas teorija parādījās tikai 19. gadsimtā. Līdz 19. gadsimta pastāvēja vēstures un valsts iekārtu apraksti, jēdzienu skaidrošana utt. 19. gadsimtā parādījās jau pārdomas par sabiedrību un politiku kā tādu, politiku un sabiedrību sāka pētīt pēc dabas zinātņu likumiem, meklējot likumsakarības un balstoties uz empīriskās pētniecības metodēm. Savukārt, 20. gadsimts bija viens no drūmākajiem pasaules vēsturē. Tas bija postošu karu un totalitāro režīmu laiks. Vēsturiski notikumi apspoguļojās arī politikas teorijā.
