Iespaidīgais iesākums ar noziedznieka spīdzināšanas aprakstu, kas attiecas uz 18.gadsimtu, burtisko apceres nosaukumu. Lasot spīdzināšanas izklāstu, ik pa laikam gribas novērsties. Vai novēršanās ir veids, kā atcelt vēsturisko liecību, es domāju – vai jebkāda nevēlēšanās iedziļināties cilvēcisko šausmu pagātnē neliecina par to, ka 21.gadsimtā moku rats un ešafots ir neiedomājamas lietas? M.Fuko rada īsu noziedzīgo moku ekskursu līdz kamēr „sodīšana tiecas kļūt par visslēptāko soda procesa daļu”, turklāt „soda izpildīšana tiecas kļūt par autonomu sektoru”. M.Fuko raksta par miesas sodu kā izrādi, šeit nu mēs varētu piesaukt kinematogrāfu, kas miesas sodu publiskojis un pārvērtis to pat par estētisku aktu, jo – vai tad nav skaisti, kā mirst Bjorkas attēlotā Zelma „Dejotājā tumsā” vai brāļu Koenu varonis filmā „Cilvēks, kura nebija”…
