„Tas ir paradokss, un tā ir likteņa ironija – manas tautas apspiedēji dzemdē manas tautas pirmo kvēlāko aizstāvi.” (J.Peters)
Nemaz ne tik tālajā 18.gs., kad latvieši „nebija cilvēki”, bet gan „padevīgi dzīvnieki”, kad Vidzemes muižniecība un garīdzniecība iztēlojās sevi par visuvareniem un cilvēki bailēs par sevi, savu stāvokli sabiedrībā un labo slavu cieta klusu, atradās kāds, kurš nebaidījās savu vārdu skaļuma un patiesuma. Garlībs Merķelis – vācietis pēc izcelsmes, latvietis pēc sirdsbalss.
G.Merķeļa „Latvieši” izraisīja lielu emociju katastrofu Baltijas augstākajās aprindās un ne tikai, vācu muižniecībai rakstītā grāmata drīz vien kļuva populāra arī visā Eiropā.
Lasot šo grāmatu, rodas divējādas jūtas. Ir daudz faktu, ideju un domu, kurām gribas piekrist un tās atbalstīt, taču pietiek arī tādu, kas izraisa neizpratni vai pat sašutumu. Ne velti tā ir. G.Merķelis, rakstot šo grāmatu atradās starp diviem dzirnakmeņiem. Viens no tiem spieda ar tādu svaru, ka aizskāra apgaismotāja visdziļākās jūtas – bezpalīdzīgais, nabadzīgais, līdz nāvei noverdzinātais latviešu zemnieka tēls tā vien sauca pēc līdzjūtības un atbalsta. …
