Cenšoties pilnveidot citus, mēs daudz laika veltām viņu novērtēšanai. Šāds novērtējums parasti ir darba neatņemam daļa. Skolās direktori novērtē administratorus, administratori novērtē skolotājus, bet skolotāji novērtē skolēnus. Katrs ir atbildīgs par kāda cita novērtēšanu un pilnveidošanu.
Psihologam, ka nevienam citam jāsaprot, ka viena cilvēka vērtējums nekad nepilnveidos otro. Ja mēs atzīstam “citu” novērtējuma veltīgumu un sevis nepārtrauktas vērtēšanas nepieciešamību, mēs zinām, kas jādara. Nākamais jautājums ir – kā to darīt? Kā es varu novērtēt sevi kā indivīdu? Kā var novērtēt iestādi, skolu u.tml.?
Lai ko mēs novērtētu, vispirms mums nepārtraukti jānovērtē mūsu tikumi. Jebkurš novērtējums ir nozīmīgs tikai pilnveidošanās plānošanas un realizācijas sakarā. Kas man ir jādara, lai es būtu taisnīgāks, atbildīgāks u.tml.?
Skolas direktori, administrācija, skolotāji un, protams, psiholoģi ir cilvēki, kuri patstāvīgi risina dzīves morālās problēmas un nododas aktīvai domu apmaiņai ar saviem kolēģiem un skolēniem. Viņu tikumiskā izaugsme nav vienreizējs notikums, bet visa mūža neatlaidīgs ikdienas darbs ar sevi, saskarsmē ar citiem un apkārtējo vidi. Tikumiskā audzināšana un morālie likumi ir efektīvi tad, ja pārvēršas pašaudzināšanā, ja ētiskās vērtības ir personiski pārdzīvotas, ja veidojas uz tikumisku izaugsmi vērsta griba, ja tikumi kļūst par rakstura iezīmi, bet rīcības motīvi un personiskā pārliecība balstās morālās vērtības.…
