Vilis Lācis, viena no vispretrunīgāk vērtētākajām personībām Latvijas vēsturē. Viņa rakstītie darbi priecēja daudzus, bet viņa paraksts iznīcināja neskaitāmu cilvēku dzīves. Lāča personība līdz pat mūsu dienām tiek vērtēta pretrunīgi, sākot ar aizbildināšanos, par pielāgošanos laikam, un savas ādas glābšanu no nonākšanas čekas kambaros, līdz pat apzinātam nosodījuma par nespēju izslieties un nostāties pretī valdošajam režīmam un paša varaskārei.
„Vara ir salda, vara ir visvarena, bet tā saēd pašu varas līdzdalībnieku. Un vienam vājuma brīdim, kad jāizšķiras par nodevību , seko nākamie. Nodot var ģimeni, bērnus, biedrus - visu. Arī Latviju. Lai tikai noturētos varas smailē.”1
Apskatot PSRS laika enciklopēdiju, izmantojot to, ka uzziņas materiālu, Lācis atreferēts kā „nozīmīga revolucionārā darba veicējs Rīgas ostas arodbiedrībā”2, bet tieši nav norādīts kāds revolucionārs darbs tiek veikts. PSRS laikā izdotajos materiālos vairāk tie pievērsta uzmanība Lācim, kā literārajam darbonim nevis, kā ietekmīgai politiskai personai, atsaucoties vairāk uz Lāci, kā kultūras/ morāles līderi: „Lāča daiļradei liela nozīme sociālā reālisma izveidē latviešu padomju literatūrā”3, arī PSRS laikā izdotajos mācību materiālos Lācis vairāk minēts sakarā ar savu rakstnieka talantu, kā politiskajām spējām: „rakstnieki J. Sudrabkalns, A. Upīts, V. Lācis […] un daudzi citi radīja mākslinieciski augstvērtīgus darbus, kuros atspoguļoja tautas entuziasmu jauncelsms darbā”4. …
