Romāns “Mārtins Īdens” bija viens no retajiem romāniem, kurš izraisīja pārdomas par dzīvi – par savu dzīvi, par citu dzīvi. Romānā spilgti izcēlās labais un ļaunais, kas ir atspoguļots katrā lappusē. Tik tiešām katrā lappusē varēja atrast kaut ko labu tieši tikpat daudz cik slikto.
Pats Mārtins romānā, manuprāt, bija gan labais, gan ļaunais, pat zemiskais. Mārtina centība bija cildena. Tajā brīdī, kad viņā kaut kas uzbangoja, Morzu namā ieraugot grāmatu, bija kaut kas neiedomājami skaists. Un pēc tam – šīs minūtes, stundas, kas pārgāja gados; viena vienīga mācīšanās un izglītošanās. To visu nekādā gadījumā nevar nosaukt par neētisku vai neglītu. Iespējams, Mārtinu šīs mācības pacēla visaugstāk no visiem pārējiem romāna tēliem, jo tik tiešām – nevienam nebija tik apbrīnojami skaista un vērtīga šī centība. Runājot tieši par Mārtinu, bija arī momenti, kad viņā izcēlās īsta nežēlība, amorālisms, kas padarīja viņu zemāku. Es atceros momentu, kad Mārtins veļasmazgātuvē kopā ar Džo aizgāja aizmirsties. …
