Mēs ieradām pie magnēta un attiecamies pret viņu mazliet visžēlīgi, kā pie skolu fizikas mācību novecojušā atribūta, brīžam pat ne nojaušot, magnēti cik ir ap mums. Mūsu dzīvokļos ir ļoti daudz magnētu: bārdas nazī, dinamikas skaļrunī, magnetofonos, pulksteņos un burkās ar naglām, beidzot. Paši mēs – arī magnēti: biostrāvas, kas tek mūsos, dzemdē ap mums magnētu spēku līniju rēgainu musturu. Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir gigantisks gaišzils magnēts. Galaktiku un miglāji, ko tikko izšķir teleskopi, ir magnēti, kuri ir neaptverami pa izmēriem. Kodoltermiska sintēze, magnētodinamiska elektroenerģijas ģenerācija, uzlādēto daļiņu paātrinājums ir sinhrotroņos, nogrimušo tiesu kāpums – visi tie ir apgabali, kur ir pieprasāmi grandiozi, neredzēti agrāk pa izmēriem magnēti. Spēcīgu, virsspēcigu un vēl spēcīgāku magnētu lauku radīšanas problēma kļuva par vienu no galvenākiem mūsdienu problēmām fizikā un tehnikā.
Magnēts ir zināms cilvēkam no neatminamiem laikiem. Līdz mums nonāca pieminēšanas par magnētiem un to īpašībām Falesa Miletskogo (aptuv. 600 gs. līdz mūsu ērai) un Platona darbos (427–347 g. līdz mūsu ērai). Pats vārds «magnēts» radās sakarā ar to, ka grieķi atklāja dabas magnētus Magnesijā (Fessalija).…
