XXI gadsimts ir tehnoloģiju attīstības gadsimts. Cilvēkam raksturīgi interesēties un attīstīt savas iespējas mēs gribam zināt, no kā pastāv pasaule, mēs gribam pārspēt Dievu. Mēs uzzinājām, kas slēpjas mākoņos, mēs uzzinājām, kas slēpjas zem zemes virsmas. Mēs izgudrojam transportu – pārvietošanas līdzekļus. Vai mēs zinām visu? Nē, vēl ir Kosmoss ārpus mūsu zemes. Kur vēl mēs nebijām? Cilvēka apziņā? Turp arī ielīdām. Kāpēc? Jo cilvēku interesē arī sevis apzināšana, savu spēju robežu apzināšana. Mēs negribam apzināt visas mūsu spējas, bet mums jāzina savu spēju robežas. Tā veidojās cilvēka iekšējā pasaule – ne vien uzzināt, bet pārliecināties, ka vairs noteikti nav nekā izpētāma šeit. Cilvēks izzina, kamēr dzīvo, tātad dzīvot mūsu izpratnē nozīmē domāt. Vai būs laiks, kad vairs nebūs domu? Protams, nē – cilvēks ir izgudrotājs pēc savas dabas un ideja viņu vienmēr novirzīs uz jaunu domu.…
Kas ir tie faktori, kas ietekme mūsu uztveri. Kā redzams no augstākminēta uztveri raksturo gan objektīvās īpašības gan subjektīvās. Par subjektīvajam šajā ziņā es uzskatu tās, kuras kaut kādā veidā iespējams ietekmēt. Un te jau var minēt psiholoģijas terminus, t.i. cilvēka attīstību ietekmē vairāki faktori: fizioloģiskais, sociālais, iedzimtais un emocionālais. Tā kā cilvēka attīstības līmenis ir atkarīgs tieši no cilvēka spējas apdomāt un uztvert, tad acīmredzami, ka šie faktori ietekmē mūsu domāšanu. Pie iedzimtajiem faktoriem varētu pieskaitīt cilvēka „gēnus”, viņa ķermeņa uzbūvi, iedzimtas kaites. Kaut kādā ziņa tie ietekmē viņa turpmāku uztveri, kas vienādas situācijās atšķirtos no cita cilvēka uztveres, tātad personu galīga rīcība būtu citādāka. Tā var būt gan iedzimta invaliditāte, gan vienkārši mazs augums, kas rāda ļoti daudziem kompleksus turpmākajā dzīvē. Iedzimto faktoru vienkārši atšifrēt, bet nav iespējams vadīt. Vienkārša iemesla dēļ: Nav iespējams cilvēku iemācīt redzēt, ja viņš nekad nav redzējis
