Tiesību filosofijas seminārs

1. Garlība Merķeļa valsts tiesiskie uzskati.
Merķelis, tāpat kā Monteskjē un Ruso uzskatīja, ka valsts ir izveidojusies cilvēku savstarpējā līguma rezultātā [sabiedriskā līguma teorija]. Pēc Merķeļa domām cilvēki valstī apvienojas, lai izvairītos no stāvokļa, kad notiek visu karš pret visiem un stiprākie apspiež vājākos. Pretēji Ruso, pirmatnējās kopienas laikus viņš neuzskatīja par “zelta laikmetu”. Un pretēji Lokam, uzskatīja, ka cilvēka dabiskais stāvoklis ir agresīvs. No dabiskā stāvokļa cilvēks atbrīvojas sabiedrības līguma rezultātā. Merķelis uzskatīja, ka apvienojoties valstī, cilvēki nekādā gadījumā nezaudē savas dabiskās tiesības. Sabiedrības līguma rezultātā cilvēks pavairo savas dabiskās tiesības - piemēram, tiesības uz dzīvības aizsardzību. Bez sabiedrības līguma tiek slēgti vēl divi līgumi vienlaicīgi – 1. Par valsts formu – republika, monargija vai aristokātija; 2. Starp tautu un valdnieku – valdniekam jāvalda saskaņā ar likumu, pretējā gadījumā tautai ir tiesības sacelties, tiesības uz revolūciju. Sekojot Ruso, Merķelis atzina tautas augstāko un suverēno varu valstī. Merķelis uzskatīja, ka „tauta nosaka savas tiesības un dzīves noteikumus”, kas bija revolucionārs pieņēmums, ko tajā laikā uzskatīja, ka valsti radījis Dievs un valdnieks ir Dieva ieliktenis. Merķelis uzskatīja, ka valsts ir brīva savienība visu un ik katra atsevišķa indivīda kopīgajai laimei. Merķelis uzskata, ka dzimtbūšana ir pretēja dabiskam cilvēkam stāvoklim, jo cilvēks ir brīvs. Merķelis bija dabisko tiesību piekritējs. Dabisko tiesību ietvaros īpašu uzmanību pievērsa tādiem jēdzieniem kā brīvība un saprāts. Nesaprātīgs nekad nespēs izmantot savu brīvību. Brīvība ir iespējama tikai tādā sabiedrībā, kur nepastāv tiesiska nevienlīdzība un privilēģijas. Paustie mērķi – cilvēka izglītība, labklājība un brīvība. …