Lai nu kā, laipnības saulē žūst ne tikai asaras. Tiku atkal pie pamatīga grāmatu saiņa, arī laiks joprojām strādāja manā labā. Lietus panāca, kad biju atkūlusies līdz savas mājas vārtiņiem. Vakara krēslā vēlreiz pārliecinājos, cik efektīva šāda veiksmes formula, sapratu, ka veiksmei esmu pieķērusies pašā pēdējā brīdī. To, ka ceļš uz savu gaismas pili te nebūs lietojams vēl ilgi, skaidri redzēju nākamajā rītā, aizgājusi līdz pastkastītei, kas visu nedēļu un joprojām stāvēja tukša. Nekas, sācies jauns mēnesis, nāks rēķini, un tos jau nu noteikti atvedīs īstajā vietā un laikā.
…
