Autors šajās lugās runā par cilvēku un tā uzdevumu šajā pasaulē. Viņš nošķir jēdzienu„dzīvība” no jēdziena „dzīve”, jo „dzīvot” jeb „eksistēt” nenozīmē to pašu, ko „dzīvot pilnvērtīgi”. Pirmajā gadījumā tas ir – vilkt savu dzīvību, aizvadīt dienas šai zemes virsū, apmierināt savas primārās vajadzības, bet ļoti minimāli (vai pat nemaz) izpausties garīgā aspektā. M.Zīverts raksta:
„(..) sāku saprast, cik mazvērtīga lieta ir dzīvība. Tā vēl nav dzīve. Cilvēks grib dzīvot, jā! bet tas nozīmē, ka viņš grib kaut kam derēt, viņš grib darboties un strādāt.” („Tīreļpurvs”.)
Kamēr indivīds miermīlīgi eksistē (vai skarbāk – veģetē, līdzīgi augiem), šķiet, viņam nav jāaizdomājas par savu jēgu. It sevišķi, ja cilvēkam nekā vairāk netrūkst un viņš ir materiāli nodrošināts... Bet līdzsvaru var izjaukt kāds saasinājums, varbūt neveiksme, jebkas neparedzēts. Kā tas norisa ar Grantu un Morisu. Vienam tā bija nelaime un vēlāk – nepilnvērtības sajūta, otram – slimība. Bet – abi nonāca līdz nesaskaņām sevī. Un nesaskaņas, pārdomas, arī apkārtējās vides ietekme radīja nepieciešamību domāt, uzsākt cīņu, mainīties.…
