“Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni ( tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras).” – fragments no autora priekšvārda. Gribētu sākt tieši ar šo citātu, jo jau no paša grāmatas sākuma, vismaz no tās daļas, kurā autors sāk runāt par mazo princi, rodas iespaids, ka pats mazais princis ir pieaudzis bērns, bet autora attēlotie pieaugušie – bērni, kas tēlo pieaugušos.
Mazais princis runā ļoti maz, gandrīz nekad neatbild uz jautājumiem. Kādēļ tā? Jo viņš, manuprāt, ļoti rūpīgi analizē situācijas un izdara secinājumus. Viņš vēlas izzināt pasauli – saprast tās kārtību, nevienu nepamācot, tā, domāju, arī ir viņa dzīves filosofija.
Savādi ir tas, ka viņam gandrīz nav draugu, arī tos, kas viņam pieķeras, viņš it kā atstumj – gan lapsu, gan pašu autoru. Liekas, viņš saprot, ka viņam drīz būs jādodas tālāk.
Interesanti man šķita tas, ka lapsa, ar kuru iepazīstas mazais princis, ļoti atgādina cilvēku. Pārējie, ko sastop zēns ir reāli cilvēki, taču tie attēloti tādi “sausi”, ar ļoti vienpusējām interesēm, piemēram, biznesmens, arī zinātnieks. Būtnes, kuras neinteresē nekas vairāk, kā viena konkrētā tēma. Taču lapsa bija pirmā no mazā prinča sastaptajām būtnēm, kam bija jūtas – viņa jutās vientuļa. Līdzīgi kā cilvēki, viņa meklēja draugu un gribēja būt pieradināta. Arī tad, kad mazais princis sacīja, ka viņam jau tāpat reiz būs jādodas prom, lapsa neatkāpās no sava nodoma kļūt par viņa draugu. “Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.”
…
