| Nr. | Название главы | Стр. |
| Valsts un tiesību izpratne klasiskajā marksismā | 4 | |
| Marksistiskā noziedzības teorija | 7 | |
| Literatūras saraksts | 10 |
Valsts un tiesību izpratne klasiskajā marksismā
Saskaņā ar marksisma sociālo un vēstures filozofijas tiesībai nav patstāvīga lomu sabiedrības attīstībā. Valsts un tiesība ir tipiski virsbūves veidojumi, tātad sekundāri veidojumi, kas izriet no sabiedrības ekonomiskās bāzes. Tiesībai kā virsbūves veidojumam nav savas patstāvīgās esamības, nav savas vēstures utt. Tā ir un mainās atbilstīgi ražotāju spēku attīstībai un atkarībā no tiem, kas ir neatkarīgi no atsevišķu cilvēku gribas, it sevišķi ideologu, politiķu, juristu u.t.ml. ļaužu vēlmēm un uzskatiem. Šajā vietā varētu arī likt punktu, un tad rastos vēsturiskajai tiesības skolai diezgan līdzīga doktrīna. Abas atzīst tiesības vēsturisko mainību, abas aizstāv uzskatu, ka individuāla cilvēka griba vēsturiskajā procesā neko nenosaka. Abas tāpat atzīst, ka tiesību galarezultātā rada un pārveido paši cilvēki, taču neapzināti. [1]
No minētā varam noprast, ka marksisma skola runā par tiesībām pozitīvajā izpratnē, jeb „rakstītajām tiesībām”. Nenoliedzami, ka „pozitīvās tiesības” ietver sevī dabisko tiesību principus, bet marksisms skola uzsvaru liek vairāk tomēr uz rakstītām tiesībām.…
Kā K. Markss, tā arī F. Engelss uzskatīja, ka, pārejot no privātīpašuma principa uz kopmantniecību, no šķiru sabiedrības – uz bezšķiru sabiedrību, izzudīs cilvēku apspiešana, ekspluatācija, un līdz ar to izzudīs, atmirs arī šīs kundzības instrumenti – valsts un tiesība. Viņi abi gan atzīst, it sevišķi vēlīnākos darbos, ka pāreja no vecās sabiedrības uz jauno nenotiks vienā mirklī, līdz ar sociālistisko revolūciju un kādu laiku valsts un arī tās tiesiskie institūti būs vajadzīgi. Būs zināms pārejas periods, kurā tiks pilnībā salauzta veco, ekspluatatoru šķiru pretestība un revanša mēģinājumi, kā arī izskaustas visas vecajai iekārtai raksturīgās privātīpašnieciskumā sakņotās paliekas cilvēku apziņā, bet pats galvenais – atbrīvotais darbs nemitīgi un bez ierobežojumiem attīstot ražotājspēkus radīs materiālo labumu pārpilnību, kuras apstākļos tikai īsteni arī varēs dzīvot pēc principa: katram pēc vajadzībām. Tātad arī neko nevajadzēs ierobežot, cilvēki arī netieksies ne pēc kādām neproduktīvām, nesaprātīgām lietām un tiesības tiešām arī nebūs vajadzīgas un atmirs.
