-
Latvijas Republikas sociālā politika
2011–2015 гг.
Sociālā politika
Nozīmīgs solis ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā bija koncepcijas “Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu” apstiprināšana valdībā 30.10.2014. Valdība atbalstīja risinājumu minimālo ienākumu līmeni noteikt 40 % apmērā no rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu (1; 0,7; 0,7). Papildus ir paredzēts izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimn. veidiem teritoriālajā griezumā. Minimālā ienākumu līmeņa ieviešana atlikta uz 2019.
Institucionālās attīstības raksturojums
Vairākas sociālās politikas jomas, kuru nodrošināšana ir pašvaldību ziņā, nosaka likuma “Par pašvaldībām” (1994) 15. pants. Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt pirmsskolas un skolas vecuma bērnus ar vietām mācību un audzināšanas iestādēm, nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotājiem veselīgu dzīvesveidu un sportu, nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi), vecajiem ļaudīm nodrošināt vietas pansionātos, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināt vietas mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtniekiem nodrošināšanāt naktsmītni u. c.
…
Gosta Espings Andersens uzskata, ka SP ir pasākumu kopums, kuras mērķis ir sasniegt noteiktu labklājības līmeni visiem cilvēkiem kopumā. Piemēram, bezmaksas vidējās izglītības nodrošināšana. Ir cilvēki ar dažādu ienākumu līmeni un ja vidējā izglītība būtu maksas, tad dažiem skolēniem iespējas sasniegt kaut ko vairāk jau no izejas pozīcijām būtu atšķirīgas, kā tas ir ar augstāko izglītību, kuras maksa šobrīd ir ļoti augsta. ES izpratnē ļoti svarīga ir sociālā kohēzija. Ko garantē valsts? Piemēram, dažāda veida pabalstus: slimību, bērna kopšanas, bezdarbnieka pabalstu, palīdzību trūcīgām ģimenēm, pensijas un tamlīdzīgi.
