Latvijas Neatkarības ideja ir ilgas sociālpolitiskas attīstības rezultāts. Ideja par pašai savu latviešu tautas teritoriju radās pagājušajā gadsimtā jaunlatviešu vidē Eiropas nacionālisma un liberālisma ideju ietekmē. Pirms 19. gs. vidus Latvijas teritorijā risinājās sociāli, ekonomiski, etniski un kultūras procesi, kas veicināja jaunu ideju veidošanos. Uz luterāņu garīdznieku izveidotās literārās valodas pamata veidojās latviešu literatūra. Jautājumu par savu zemi latviešiem 1850. gadu vidū presē sāka risināt Juris Alunāns. Tajā laikā vārds Latvija nepastāvēja, tas pirmo reizi parādījās 1862. gadā laikrakstā ”Pēterburgas Avīzes”. Tomēr līdz pat, 1918. gadam autonomijas ideja bija izplatīta daudz plašāk nekā neatkarības ideja.
”Pirmais pasaules karš un Krievijas revolūcija tuvināja Latvijas izveidošanas brīdi administratīvi politiskā nozīmē. Tomēr 1917. gadā joprojām dominēja doma par plašu autonomiju, apvienojot Vidzemi un Kurzemi ar Latgali. Tikai 1918. gadā, pēc tam, kad Petrogradā bija noticis veiksmīgs komunistu apvērsums un Vācijas karaspēks okupējis visu Baltiju, Latvijas pilsoniskie politiķi un sociāldemokrāti izšķīrās par neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu.”1…
