Apcietinājums ir vissenākais drošības līdzeklis, kuru piemēroja izmeklēšanas laikā personām, kuras bija izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, ar mērķi tās izolēt no sabiedrības un atvieglot izmeklēšanu.
Senajā Ēģiptē un Ķīnā bija pazīstami cietumi, taču līdz pat vēlīnajiem viduslaikiem Eiropā tos neuzskatīja par sodu izpildes vietām, jo cietumsods pēc to laiku likumiem nebija paredzēts. Galvenokārt cietumus izmantoja kā iepriekšējā ieslodzījuma vietas. Jau sensenos laikos ir saskatāmi apcietinājuma kā drošības līdzekļa iedīgļi. Tā laika ieslodzījuma vietas nav vērtējamas kā izmeklēšanas cietumi mūsdienu izpratnē, taču iepriekšējā apcietinājuma pazīmes tajos laikos ir saskatāmas.1
Kopš 20.gadsimta arī Latvijā ir pazīstams apcietinājums kā drošības līdzeklis. To paredzēja 1926.gada Kriminālprocesa likumi. Tajos bija noteikts, ka miertiesnesis var apcietināt apsūdzēto, lai tas neizvairītos no tiesas, ja uz viņu krita aizdomas, ka tas ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, par kuru likumā noteikts ieslodzījums cietumā, ja netiktu dots ne galvojums, ne ķīla (Kriminālprocesa likuma 92.panta 1.daļas 2.punkts)2. …
