“Renesanses sakārtotais, harmoniskais, cēlais un skaistais pasaules modelis, kas ietvēra sevī dievišķo varenību un tās virsotnē novietoja “radības kroni” cilvēku, sabruka jau XVI un XVII gadsimta mijā. To nomainīja barokālā dinamiskā, mainīgā, nenoturīgā pasaules aina, kurā valda disharmonija, cīņa, nepastāvīgums, plūsma, dzimšana un nāve.”
XVII gadsimtā, baroka laikmetā, veidojās augsti attīstītas nacionālās mūzikas kultūras. Itālijā izveidojās stabili operas žanri, kas izplatījās visā Eiropā - radās oratorija [plašs vokāli instrumentāls darbs, parasti ar noteiktu sižetu], kantāte [apjomīgs vokāli instrumentāls skaņdarbs, kas tuvs oratorijai, bet mazāk izvērsts] un simfonija [galvenais simfoniskās mūzikas žanrs - paredzēts orķestrim un korim, parasti vairākdaļīgs skaņdarbs, kam tipisks dziļš un nopietns saturs], kas veidojās līdzīgi operai, izmantojot muzikālo dramaturģiju un tēlu sistēmu. …
