Šis ir kādreizējā Nacionālās operas premjera atmiņu romāns par dzīvi trimdā, par pārdzīvojumiem, sāpēm, arī pa kādam prieka brīdim. Romāns stāsta par trimdinieku gaitām Zviedrijā, par šīs politiski neitrālās valsts iejūtīgumu un izpalīdzību latvieši bēgļiem. Autors daudz arī apraksta tieši šīs valsts dabas skaistumu.
Romāns sākās un beidzas ar vārdu : „Sniga.” Un kaut arī pašlaik ārā ir saulaina vasaras diena, autora izjustā un izkoptā valoda uz mirkli tiešām rada sajūtu par skaistas ziemas vakaru. Mēdz teikt, kad līst tad pasaule paliek skaļāka, kad snieg- tad visas skaņas it kā tiek slāpētas, iestājas tāds balts un šķīsts klusums, klusums pirms kaut kā jauna sākšanās. Un tā arī notiek, sākumā šī ziema simbolizē trimdinieku gaitu sākumu Zviedrijā un beigās, Marisa Vētras un viņa ģimenes došanos uz Londonu.
Ar šī atmiņu romāna palīdzību es uzzināju ļoti daudz jauna par rakstnieka laika biedriem, par tā laika latviešu sabiedrības inteliģenci.
Man gribētos autora rakstīšanas stilu iedalīt četros– informatīvais, sadzīviskais, filozofiskais un ironiskais, arī satīriskais. …
