Diplomātija ir viens no paņēmieniem kā veidot ārpolitiku. Ārpolitika, kas tiek veidota diplomātijas ceļā visbiežāk ir sadarbības ārpolitika, kurā tiek veidotas attiecības starp valstīm un cietiem aktieriem, kas var būt gan indivīdi, gan uzņēmumi, gan visa veida organizācijas. Taču diplomātija nenozīmē tikai sadarbību, tā izslēdz vienīgi karadarbību, no kā varam secināt, ka diplomātija nav tikai līgumi, ekonomiskā un militārā palīdzība un kompromiss, tā ir arī militāra konfrontācija, blokāde, embargo, notas, memorandi un ultimāti, ekonomiskas sankcijas un nereti pat limitēta karadarbība.
Viena no diplomātijas galvenajām funkcijām un pazīmēm ir politikas īstenošana, kas raksturo valsts pieeju un mērķu realizēšanu ārpolitikā. Un tā var izpausties vairākos veidos, piemēram, bilateriālā diplomātija, ko attīstīja Francija, tā ir abpusējā jeb divpusējā diplomātija, kas izpaužas vēstniecībās, piemēram, ASV vēstniecība Latvijā un Latvijas vēstniecība ASV. Taču šķiet, a šo diplomātijas veidu sāk aizstāt un padarīt par tā kā nedaudz mazsvarīgāku kādas valsts speciālie sūtņi, kas izpaužas tā, ka ja starp kādām valstīm ir sanācis konflikts, tad uz attiecīgo valsti tiek sūtīti tādi kā starpnieki vai vidutāji, kas mēģina atrisināt attiecīgo problēmu, tādējādi mazinot šo vēstniecības nozīmīgumu.…
