Dzejoļi rakstīti gan ar pozitīvu noskaņu, cerībām uz laimi, mīlestību un prieku, gan ar negatīvu ievirzi – vienpusēja mīlestība, ilgas, skumjas dēļ mīļotā cilvēka.
Tēli ir diez gan daudz, piemēram, kamols, ar ko var spēlēties, pelnrušķīte un princis, laiks, zvaigzne, skumjas, vējš. R. Ezera daudz izmantojusi dabas tēlus, par ko liecina jau pats dzejoļu krājuma nosaukums.
Krājumā izmantoti daudz tēlainās izteiksmes līdzekļu:
metaforas – „taureņi skropstām garām, ezeru miklās acis, zelta bize, zemes krūtis”
salīdzinājumi – „liepa elpos kā plaušas, rīts kā piparmētru līcis, zied rozes kā lēdijas cēlas, mēness kā kumeļš ganās”
personifikācijas – „skumjas smejas, domas uz slotas jās, lapas pirkstos virpina vējš, mūs lasa laiks”
…
