Bet vienmēr jāatceras , ka arī viņiem sāp. Tie jūt tāpat kā es. Tikai viņus spēj saraudināt mana vienaldzība un cietsirdība. Tas, ka spēju uzgriezt muguru, pamest, aiziet. Vēl neilgu laiku atpakaļ spēju būt vienaldzīga pret viņu jūtām, jo tikai tad,kad apkārt ir tumsa un man ir bail , neviena nav. Es uzgriezu muguru tam, kas man ir viss dārgākais, bet es to sapratu tikai tad, kad paliku viena. Tikai tad novērtēju šo līdzcilvēku lomu manā dzīvē! Tāpēc jāatceras, ka nevienmēr viss tiks piedots. Es pazaudēju,bet atguvu un ar citu apziņu pret viņu rūpēm par mani!…
