Kritiskās tradīcijas uzskati atšķiras no daudziem pārējo augstākminēto tradīciju pieņēmumiem.
Visām kritiskās tradīcijas variācijām ir trīs pamatiezīmes: 1) tradīcija cenšas izprast varas struktūras un ideoloģijas, kas valda pār sabiedrību, 2) kritiskās teorijas piekritēji mēģina atklāt nospiedošos sociālos apstākļus un spēka piemērošanu, lai veicinātu atbrīvošanu un brīvākas sabiedrības rašanos, jo despotijas izprašana ir pirmais solis uz to, 3) kritiskā teorija apzināti mēģina sapludināt teoriju ar darbību.15
Kritiskās teorijas ir tik plašas, ka grūti tās kategorizēt. Pie tām pieder marksisms, Frankfurtes kritiskās teorijas skola, postmodernisms, kultūras studijas, poststrukturālisms, postkoloniālisms un feminisms.
Kā redzams, komunikācijas teoriju tradīcijas ir atšķirīgas. Katrs pētnieks pievēršas konkrētiem aspektiem, analizējot komunikāciju starp cilvēkiem, grupām, kopienām vai kultūrām. Cits izvēlas analizēt mijiedarbību starp vairākiem elementiem, nepievēršoties indivīda līmenim (piemēram, sociokulturālās vai kibernētiskās tradīcijas piekritēji), kamēr cits pievērš uzmanību katram elementam, kas mijiedarbojas (sociālpsiholoģiskā tradīcija). Tomēr visām šīm tradīcijām ir zināma ietekme uz pētniecības metodēm un teorētisko spriedumu veidošanu. Retoriskā tradīcija mūsdienās ir nedaudz zaudējusi savu nozīmi, kamēr kritiskās tradīcijas ietekme turpina pieaugt. Semiotiskā tradīcija ir bijusi aktuāla senatnē (simbolus dažādu lietu un procesu apzīmēšanai cilvēki izmantojuši jau tālā pagātnē) un vēl aktuālāka tā ir mūsdienās, jo ir palielinājies simbolu skaits, pēdējā gadsimta laikā ir strauji attīstījušies masu mediji, kas ļauj gandrīz visa veida simboliem kļūt pieejamiem visai sabiedrībai. Aktuāla paliek arī fenomenoloģiskā tradīcija, kas vēsta, ka pasaule tiek izzināta, balstoties uz pieredzi.
…
