Kā pierādījuši vēsturnieki – vēsturi pirmkārt veido politika. Īpaši, ja papētām tuvāk ikvienu vēsturē zināmo impēriju. Un, ja runājam par Senās Romas Impēriju – tas ir visspilgtākais piemērs cilvēku tiesību rašanās periods, kas nešaubīgi atspoguļo, ka politika sākas ar varu, taču politikā vienmēr ir tiesības – iekšējas vai starptautiskas, ierobežotas vai brīvas. Kaut gan tā arī ir tiesību būtība, no vienas puses ierobežo, no otras – brīvība. Romiešu tiesībās labi saskatāma ir Jūlija Cēzara politikas un valdīšanas savdabība. Justiniāna kodeksā un jo vairāk – prētoru tiesībās. Savdabība ar to, ka zemākā kārta ir bijusi apspiesta. Ar ko arī radās vajadzība pēc citas varas. Kaut kas līdzīgs ir arī mūsdienu politikā. Lai gan tas jau vairāk izskatās pēc farsa, nevis politikas. Līdzko kāds premjers pieļauj, pat ne kļūdu, bet, nosauksim to par neveiksmi, tā, vai nu tiek atstādināts, vai demisionē pats. Tātad, tā nav tautas nepieciešamība pēc varas maiņas, bet politiķu „nepolitiskā cīņa”…
