Ik dienu mums visapkārt notiek daudzi, dažādi, sarežģīti un pašsaprotami procesi, kuriem mēs pievēršam visai mazu, vai nekādu uzmanību, jo mums tak tas viss liekas pašsaprotami un loģiski. Ziema nomaina vasaru, saule mēnesi, ik gadu līst lietus u.t.t. Tas viss notiek it kā pats no sevis un mums loģiski, bet retais aizdomājas, kāpēc tas viss notiek, kam tur kāda saistība ar ko un kā. Tāpat kā katru gadu dedzina kūlu. Jā, diemžēl dedzina, bet kas gan pie tā ir vainīgs? Kā saka tautas paruna, nav dūmu bez uguns. Kā arī – pagale viena jau nedeg. Kas gan pie tā visa ir līdzvainīgs - cilvēks. Divas rokas, divas kājas un galva, kas kopā saliekot dara brīnumu lietas, gan labā, gan pārnestā nozīmē. Cilvēki mēs esam dažādi, bet būtība jau paliek viena – augt un attīstīties.
Un ja paskatās, cik strauji gan pasaule pēdējo 100 gadu laikā ir mainījusies – paliek mazliet bail. Kāpēc, to Jums jāsaprot pašiem.
Bet paskatīsimies ko par cilvēku teica Blēzs Paskāls, kas bija ne tikai fiziķis, bet arī ļoti labs prātnieks. Viņš vērtē cilvēku 17.gs. Jaunajos laikos, kad notiek jauni atklājumi cilvēka domās un zinātnē.…
Bet paskatīsimies ko par cilvēku teica Blēzs Paskāls, kas bija ne tikai fiziķis, bet arī ļoti labs prātnieks. Viņš vērtē cilvēku 17.gs. Jaunajos laikos, kad notiek jauni atklājumi cilvēka domās un zinātnē. Kur cilvēkam rast jaunu vietu, atbalsta punktu šajā bezgalīgajā visumā, kad ir zaudēta līdzšinējā? Tas ir jautājums, uz kuru cenšas atbildēt Paskāls, kura domas ir tik labi izteiktas, ka tās nenoveco līdz pat mūsdienām. Gluži pretēji - Paskāla atziņas vēl joprojām ir trāpīgi raksturo cilvēku arī modernajā sabiedrībā. Cilvēks bezgalībā- ko gan tas nozīmē?” jautā Paskāls. Šāds jautājums kļūt aktuāls pateicoties laikmetam. Kā cilvēkam dzīvot, saprotot, ka līdz šim viņš sevi ir uzskatījis par visvarenu, pasaules centru, taču tagad kas viņš vairs ir, ja “zeme- tikai punktiņš salīdzinājumā ar milzīgo orbītu.”
