-
Odontogēnas un neodontogēnas žokļu cistas
| Nr. | Название главы | Стр. |
| 1. | Odontogēnās un neodontogēnās cistas | |
| 1.1. | Traumatiska kaulu cista jeb vienkārša kaulu cista | |
| 1.2. | Iekaisuma ierosinātās odontogēnās cistas | |
| 1.3. | Periapikāla granuloma | |
| 1.4. | Radikulāra cista jeb apikāla periodontāla cista (periapikāla cista) | |
| 2. | Odontogēnās un neodontogēnās attīstības cistas | |
| 2.1. | Dentigeroza jeb folikulāra cista | |
| 2.2. | Odontogēna keratocista | |
| 2.3. | Laterāla periodontālā cista jeb botrioīda odontogēna cista | |
| 2.5. | Glandulāra odontogēna cista | |
| 2.6. | Kalcificēta odontogēna cista jeb Gorlina cista | |
| 2.7. | Statiska kaula cista (Stafnes kaula defekts, statisks defekts | |
| 3. | Mīksto audu attīstības cistas | |
| 3.1. | Žaunu kabatas / plaisas cista | |
| 3.2. | Tireoglosālā trakta cista |
Dermoīda cista
Etioloģija: Veidojas no epitēlija šūnām, kas iestrēgušas embrija saplūšanas un slēgšanās laikā. Lokalizējas pa galvas un kakla apvidus viduslīniju.
Pārneses mehānismi: Nav novēroti. Epidemioloģija: Reta mutes dobuma cista. Parasti 10 – 30 gadu vecumā. Vīriešiem un sievietēm vienādi.
Patoģenēze: Proliferējot šūnām, attīstās ar epitēliju izklāta cista, kuras sienā var novērot ādas derivātus: Tauku dziedzerus, sviedru dziedzerus, mata folikuļus, dažreiz pat zobiem līdzīgas struktūras.
Ekstraorālās izpausmes: Līdzīgas cistas var attīstīties arī citos orgānos.
Periorālās un Intraorālās izpausmes: Pa viduslīniju, nesāpīga, lēni augoša, mīksta masa. Primāri mutes dobumā. Var lokalizēties virs vai zem m.mylohyoideus. Var dislocēt mēli uz augšu vai leju. Var būt kā pietūkums kakla vidusdaļā.
Raksturīgās pazīmes: Nav novērotas.
…
Audzēji, kas attīstījušies no odontogēniem audiem, veido būtisku daļu no visām orālām patoloģijām. Odontogēno audzēju un cistu attīstība tiek saistīta ar kompleksiem bojājumiem ontoģenēzē, tāpēc iespējama gan klīniska, gan radioloģiska simulācija ne tikai pēc uzbūves, bet arī pēc lokalizācijas. Visprecīzākā metode patoloģisko veidojumu noteikšanai ir morfoloģiskā izmeklēšana, bet gadījumos, kad audu materiāls nav iegūstams, radioloģiskie izmeklējumi var sniegt nozīmīgu informāciju. To pilnīgākai interpretācijai nepieciešami dati par odontogēno patoloģiju biežāko lokalizāciju.
