Francijas zinātnieku, pirmās skaitļojamās mašīnas izgudrotāju (16 gadu vecumā), vairāku fizikas un matemātikas likumu atklājēju un filozofu Blēzu Paskālu (1623-1662) pamatoti atzīst par 20. un 21. gadsimta cilvēka identitātes izteicēju un tēla veidotāju. Viņa aforistiskais darbs „Domas” raksturo paradoksālu cilvēka stāvokli pasaulē, kur savijas dižums un niecība. Cilvēka apbrīnas vērto varenumu pierāda tā apziņas spēja, niecību vienlaikus apliecina viņa fiziskais vājums.
Paskāls atzīst vienkāršu dzīvi un pazemīgu lūgšanu par cilvēka morālo terapiju. Viņš uzskata, ka cilvēks bez ticības nespēj īsti iepazīt ne labo, ne taisnīgumu. Visi cilvēki cenšas būt laimīgi - šai ziņā nav izņēmumu. Lai cik dažādi būtu izvēlētie līdzekļi, tiem visiem ir viens mērķis. Visas gribas izpausmes ir saistītas ar tiekšanos uz šo mērķi. Tas ir visu cilvēku rīcības virzītājspēks, cilvēks no šā mērķa neatsakās pat karātavās. Tomēr jau ļoti ilgus gadus bez ticības nevienam nav izdevies sasniegt šo patstāvīgi iekāroto mērķi. Visi par kaut ko sūdzas - visās zemēs, visos laikos un jebkādos apstākļos. Neviens jau nemācās no citu kļūdām, labākajā gadījumā - tikai no savējām.…
