-
Bizantijas baznīcas struktūra 4.- 5.gs.
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Kristietības pirmsākumi | 4.- 5 | |
| Imperators – „Dieva izvēles vietnieks” | 6.- 7 | |
| Četri patriarhi | 8 | |
| Bīskapu privilēģijas | 9 | |
| Mūki | 10. - 11 | |
| Kristīgā baznīca pārņēma daudzas pagānu idejas un simbolus | 12 | |
| Secinājumi | 13 | |
| Izmantotā literatūra | 14 |
Nosaukums "Bizantija" tika ieviests tikai 18. gadsimtā. Paši bizantieši valsti sauca par Romas impēriju. Bizantija bija liela viduslaiku valsts Eiropas austrumos, Āzijā un Āfrikā. Bizantija ir pareizticības rašanās centrs. Tās nosaukums cēlies no senas Mazāzijas pilsētas nosaukuma, uz kuru 330.g. Romas imperators Konstantīns Lielais pārcēla impērijas galvaspilsētu, nosaukdams to savā vārdā. Galvenā Bizantijas valoda bija grieķu valoda, lai gan bija izplatītas arī latīņu, koptu, armēņu un citas tuvējo reģionu valodas. Neskatoties uz to, ka Bizantija faktiski aptvēra mūsdienu Turcijas rietumu daļu, Balkānu pussalu, Sīriju, Jordāniju, Izraēlu, Libānu, Kipru, Ēģipti un Lībijas austrumu daļu, tās imperatori arī Rietumromu turpināja uzskatīt par savas impērijas sastāvdaļu. Bizantijas imperatori valdīja bez kādas formālas konstitūcijas. Impērija pakāpeniski veidojās par savdabīgu vēlīnās Romas institūciju, ortodoksālās kristietības (pareizticības) un grieķu valodas un kultūras sintēzi. Jau imperatora Konstantīna laikā Bizantijā iedibinājās baznīcas un impērijas administratīvo institūciju saskaņotas darbības tradīcijas, kas to īpaši izcēla uz vēlākās feodālās Eiropas fona, kur laicīgās un garīgās varas konflikti bija visai regulāra parādība.
Mana darba mērķis ir aplūkot Bizantijas baznīcas struktūru 4.-5.gs., tās nozīmi valsts laicīgajā varā. Lai vieglāk izprastu tās nozīmi, varu un attīstību ir jāiepazīstas ar pašiem pirmsākumiem kristietībā, baznīcas attīstību no apustuļu laikiem.…
TĒZES 1. Referāta mērķis ir apskatīt Bizantijas baznīcas struktūru 4.-5.gs., tās nozīmi valsts laicīgajā varā. Pirmie baznīcas dzīves vadītāji bija apustuļi, kuriem Jeruzalemē palīdzēja „vecajie” un praktiskās lietas kārtoja septiņi mācekļi. Bīskaps pakāpeniski izveidojās par kristiešu kopienas neapstrīdamu vadītāju, kļuva par baznīcas dzīves pamatu un kritēriju. Hipolīta apustuliskā tradīcija sniedz pilnu ordinēšanas un mācītāju norīkošanas kārtības aprakstu. 2. Imperators – „Dieva izvēles vietnieks.” Kopš 4.gs. ortodoksālo baznīcu kā valsts institūciju vadīja Austrumromas(Bizantijas) imperators. Pēc kristīgās ticības pasludināšanas par valsts ticību veidojās garīdznieku amati, pats augstākais bija patriarha amats. 3. Garīdzniecībai no valsts puses tika nodrošināta neaizskaramība un privilēģijas. Katras baznīcas un tās bīskapa sociālais stāvoklis bija tieši atkarīgs no pilsētas statusa impērijā. 325.g Nīkajas koncils pieņēma 20 kanonus, kas regulēja dažāds Baznīcas dzīves aspektus. 4. 3.gs.b. – 4.gs.s. aizsākās klosteru askētisms kristietībā. Baznīcas galveno eliti(mocekļus) aizstāja pirmie mūki. Pahomijs izveidoja pamatstruktūru, kurai vēlāk sekoja visas pēc tam izveidotās klosteru kopienas. Basilija Lielā nopelns bija klosteru kopienu izveidošana ciešā sadarbībā ar baznīcu. 5. 4.-5.gs nozīmīgas pārmaiņas skāra baznīcu - līdz 4. gadsimta beigām kristietība bija kļuvusi par impērijas oficiālo reliģiju, bīskaps, kura vadošā loma baznīcā līdz tam bija goda lieta, tagad varēja baudīt vispārējās augstākās pilnvaras kristiešu zemēs. Kristīgā baznīca savā attīstībā pārņēma daudzas pagānu idejas un simbolus. Arī impērijas administrācijas modeli pārņēma Baznīcas organizācijas.
