Tās bija bailes būt pamestai, bailes uzticēties kādam un tad to pazaudēt. Tomēr ārstam viņa to terapijas sākumā neatzina, viņasprāt, atzīšanās tikai apstiprinātu viņas iekšējo vājumu, tāpēc varone veidoja sev ārēju tēlu, kas ir spēcīga un neatkarīga sieviete. Vēlāk Dāls kļuva par personu, ar kuru varone identificējās. Varones labās pasaules puse „viņa”, kura bija maza, vārga un nepatstāvīga, identificējās ar ārsta tēlu – spēcīgu, neatkarīgu un patiesi „mātišķu” veidolu. Šādi varone spēja atšķirt reālo pasauli no murgiem, un tas palīdzēja viņai atveseļošanās posmā.
Uzskatu, ka apņēmība, kura staroja no varones stāsta laikā, ir apbrīnojama. Neskatoties uz tik grūtiem gadiem, ticības zudumam un pilnīgam realitātes zudumam, viņa spēja rast spēku un strādāt ar sevi. Lai arī pagāja daudzi gadi, terapijas rezultāti tomēr bija pozitīvi un autore bija ceļā uz panākumiem.
…
